Kā pārvarēt bailes?

80/20 ne es... Citādi man sen jau tiesības būtu nost un OCTu nebūtu iespējams samaksāt ;)

Vēl man būtu tev jautājums! Kurš izraisija visas tavas avārijas un nelielās pilsētas sadursmes???????

Un runa nu nekādi nav par vālēšanu, bet gan par ikdienas braukšanu, citizen33...

Gribi exsrēmi vālēt dodies uz trasi!!!Atceries ka neesi vienigais uz cela!

Nē, un man vairs sen nav padsmit gadu... :lol:
Mani līdz šim labākie auto ir bijuši Audi A8 4.2 Tiptronic Quattro un Mazda RX-7 Turbo II...
Šobrīd braucu ar baiso MB A-klasi :(

Tu gadijumā neesi BMW fans

Kornēlija27 - Tevi pavizināt? :roll: Man tāds jautājums Tev - cik vidēji gadā km nobrauc Tu pati pie stūres? :roll: Vai cik stundas (ja brauc vien pa pilsētu)...?

Paldies, Rimas, par sakarīgo ieteikumu! Tā laikam ir vienīgā izeja - ar laiku nāks drošības sajūta... Pēc 10 gadiem, teiksim, viss varētu būt čikiniekā ;)

Birkss - Tevis ieteikto esam ar viņu jau izrunājuši - viņa ir kategoriski pret to, ka varētu jelkad mēģināt pati vadīt auto - viņa uzskata, ka tas viņai nepatīk, nesanāk un nav vajadzīgs... Precīzāk - viņa baidās sēdēt pie stūres pati vēl vairāk nekā blakus trakam vadītājam :D Bet, principā arī šāda \"šoka terapija\" varētu līdzēt, ja vien man kādreiz izdosies viņu uz to pierunāt... Manā dzīvē jau ir bijis viens šāds veiksmīgs un viens neveiksmīgs piemērs... :? Bet arī šim ir vajadzīgs LAIKS :roll:

domaju ka varetu risanat to tada veida ,lai vina sak pati vadit auto.. sakuma pa vietam kur nav satiksmes pa lauku klusaiem celiņiem. tad bailes pamazam paries un bus sapratne par atrumu auto gabaritiem utt.. lai veicas..

... jaa, liekas nebuus viegli. Braukshanas stils, kas Tev izveidojies, Tev jau ir asiniis, to butibaa nav iespejams mainiit (ne velti autoskolaas saka ka shoferi ar lielu stazu, kas kaadu iemeslu del (piem: braukshana shmigaa) parliek tiesibas, no jauna braukt pareizi iemacit vinus faktiski nav iespejams). Bet laikam Tev tomeer bikinj japacenshas (piebremzeet savu stilu) lai savejo sievieti drusku nomierinatu (ar laiku).
Man jau ar liekas, ka psihologs diez vai lidzees, Tev laikam vinai ilgstoshi jarada ka vari braukt savadaak. Tu brauc pratigak, vinja mosh saaks pierast pie taa ka nav draudu tomeer jusu veselibai un dzivibai. Lenam un ar laiku.

Jā-uzmanība šeit ir svešvārds :roll:

Paldies, ka tomēr lasat un rakstat komentārus par spīti garajam izklāstam no manas puses ;)
Par \"Drošas braukšanas Skolu\" - tā ir apmācības programma, kas ne īpaši pieredzējušiem un par sevi ne īpaši pārliecinātiem vadītājiem ļauj apgūt tās prasmes un iemaņas, kas nepieciešamas ekstrēmos ceļa apstākļos un situācijās. Tur \"laboratorijas apstākļos\" tiek simulētas situācijas, kuras pirmo reizi sastopot realitātē nepieredzējis vadītājs varētu vnk aiziet bojā un tā arī šo paša pieredzi viņam nebūtu iespējas vairs turpmāk izmantot.... DBS šo pieredzi dod, lai reālajā dzīvē izvairītos no traģiskam sekām. Man, savukārt, šī pieredze un asinīs iedzītais automātisms rīcībai ekstrēmās situācijās jau ir - tas ir glābis manu un manu pasažieru dzīvību un veselību situācijās, kuras nepieredzējuām vadītājam būtu pēdējās dzīvē...
Problēma ir tajā, ka mana Mīļotā iekšēji nespēj pieņemt un noticēt tam, ka viss būs labi un ka šī pieredze un iemaņas nostrādās. Un tajā, ka es braucu nevis kā nepierezējis un par sevi nepārliecināts, tādēļ maksimāli sasprindzis un koncentrējies vadītājs, bet izmantoju visu savu iespēju kapacitāti... Un, ja arī mākslīgi cenšos radīt mirkļa iespaidu, ka šausmīgi koncentrējos uz auto vadīšanu, tas nav uz ilgu laiku un vienalga nonāku atpakaļ stāvoklī, kad auto vadu automātiski, paralēli pievēršoties citām lietām.... Un, pazīstot mani, nevienam nav nekādas starpības vai es braucu lēni, vai ātri, asi vai līgani - Mīļotā vienalga ir sasprindzinājumā: \"Tūlīt būs... Ka tik kkas nenotiek...\" u.tml.
Piemēram, uz ceļa izkāpj nesamanīgs gājējs. Mans iekšējais \"kompjūters\" (manas ar pieredzes un iemaņu \"programmu\" aprīkotās smadzenes) analizē viņa trajektoriju, uzmana viņa kustības un to izmaiņas un attiecīgi liek man vadīt auto - stūrēt attiecīgajāvirzienā, bremzēt, ja tas vajadzīgs, signalizēt, u.t.t. Savukārt, mana Mīļotā, sēžot automašīnā man blakus, droši vien izejot no savas pieredzes, savām iemaņām un savas situācijas analīzes, uzskata, ka tad, kad mans \"kompis\" man saka - uztaurē, lai pievērstu cilvēka, kas Tevi nav pamanījis, uzmanību un apbrauc viņu drošā attālumā - man īstenībā būtu jāmet pa mēmajiem kilometru pirms \"objekta\" un vispār - būt jau no sākta gala jābrauc 2x lēnāk, jo nekad jau nevar zināt, kad un kur kāds izkāps uz ceļa priekšā.... :?
Laikam jau ģimenes psihologs ir vienīgā izeja ;) Kaut gan es personīgi neciešu psihologus kā padomdevējus, jo jau pirmsākumā znu, ko un ar kādiem mēķiem viņi jautās un kā jāatbild, lai no viņiem iegūtu tādu vai citādu ieteikumu :D Visas tās teorijas un analīzes man ir skaidras un tādēļ zaudē savu jēgu... Izmisums kkāds... :(

negonki :lol:

tur jau pats neko neizdarīsi, vai nu jagriežas pie attiecīga specialista vai vnk jāsamierinās. Pēc pirmās smagās avārijas, man bija tikai mazliet bail braukt ar mašīnu, pēc otrās, kas bija vel smagaka vispār po, bet ja jau tas izraisa kā pats saki nāves bailes, tad nedomāju, ka te tev kāds sniegs padomu,kā rīkoties, jo vispār pēc tevis stastītā arī es nebūtu sajūsma ar tevi braukt, jo uzmanība tev tomēr ir svešvārds un tas jau nekas,ka parasti iztiec bez smagam sekām

es izlasīju, ja pareizi sapratu, tad neuzticība ir tieši tikai Tavam braukšanas stilam...
nez, ir kursi, kas varbūt nedaudz spēj mazināt fobijas (paziņa tādus apmeklēja, jo bija milzīgas bailes no lidošanas - bet tāpat daudz tas nelīdzēja)
no Tavas puses, kas būtu, pēc manām domām, iespējams darīt... iziet apmācību, bet ne te LV, bet gan kaut kur citur Eiropā... apmācību tieši vadīšanā... tas gan varētu palīdzēt...
par to ekstrēmās braukšanas skolu varu teikt, brālis - kā ļoti labs autovadītājs izgāja Vācijā tādu... nu super! bet man gan arī nekad nav bijis bail ar viņu braukt... tāpēc neņemos spriest par citu bailēm...
varbūt arī spēj ar šo tikt galā vienkārši psihologs.... varbūt nezinu gan.... :)
tās tik manas domas... varbūt ļoti virspusējas...

jaa,tas ir mans viedoklis :)

Situācija tāda:
Mana Mīļotā šausmīgi baidās braukt mašīnā kopā ar mani. Tās ir nevis kkādas konkrētas, bet gan īstas un neviltotas NĀVES BAILES - citiem vārdiem - hipertrofēti izpaužas pašsaglabāšanās instinkts. Viņa reiz ir bijusi automašīnā, kura avarēja - pie stūres bija sieviete, kuras braukšanas prasme un pieredze bija tā - ne pārāk... Bija ziema, auto saslidēja, nobrauca no ceļa, ietriecās kokā... Vadītājai rezultātā lauzta roka, brūces, kas asiņoja u.t.t.... Abām pasažierēm, t.sk. Mīļotajai, nopietnu traumu par laimi nebija - sasitumi vien...
Kad mēs iepazināmies, šī pieredze viņai jau bija pagātnē. Taču mani neapdomīgie stāsti par savu avāriju pieredzi (neglābjami norakstītas lūžņos uz to brīdi bija 3 mašīnas, plus vēl pāris avāriju ekstrēmās situācijās, neskaitot parastas pilsētas sadursmītes), kā arī fakts, ka bieži pie stūres biju pārguris, atkal satrauca viņas fantāziju par to, cik bēdīgi varētu kāds no mūsu braucieniem beigties. Jāpiebilst, ka mans braukšanas stils ir diezgan ekstrēms - tā kā mans darbs un sadzīve tieši saistīti ar ātru un veiklu nokļūšanu no vienas vietas uz citu, un tā kā dienā vidēji nobraucu vairāk par 100 km (gadā - 70-100 tk km) jau 12 gadus (oficiāli - ar tiesībām. Faktiski - pie stūres pirmoreiz sēdos 5 gadu vecumā...). Un vēl jāpiebilst, ka nekad mūžā automašīnā, kurai esmu bijis pie stūres, lai cik arī samīcīti nebūtu dzelži, ne es, ne mani pasažieri nav guvuši NEKĀDAS fiziskas traumas. Zinu savas un sava vadītā braucamā robežas un, lai arī tām tuvojos, nepieļauju situācijas, kurām risinoties pat pēc vissliktākā iespējamā un pat neiespējamā scenārija, nebūtu drošs, ka nekas dzīvībai un veselībai bīstams nevarētu notikt (izņemot, protams, tādas nelaimīgas sagadīšanās, kas ar mums var notikt jebkur un jebkādos apstākļos - kaut vai mājās gultā guļot. Taču iespēja kam tādam notikt ir bezgalīgi maza... Piemēram, uzkrist lidmašīnai uz mājas u.tml...). 12 gadu pieredze to ir pierādījusi - pat visnegaidītakās un ekstrēmākās situācijas neko vairāk par materiālu skādi automašīnai nav spējušas nodarīt...
Taču mana Mīļotā baidās.. Un es jūtos šusmīgi slikti, ka manis dēļ viņai jācieš... Principā ar savu braukšanas stilu neko nevaru padarīt - pat ja koncentrējos un tīšām braucu izteikti prātīgi un lēni, viņas bailes nekļūst mazākas. Un gada laikā, ko esam pavadījuši diendienā kopā, piedzīvotās situācijas uz ceļa - kāds iemigšanas gadijums pie stūres, kad Mīļotā modināja mani, redzot, ka auto trajektorija virzās uz ceļmalas meža pusi, kāda atsišanās pret priekšā strauji nobremzējošas auto kolonnas pēdējā auto bamperi pilsētā, kāda piesišanās priekšā esoša auto bamperim, kad sastrēgumā stāvot un runājoties ar pasažieriem nemanīju, ka mans auto sāk ripot - šīs situācijas vel jo vairāk uzsver šo baiļu \"pamatotību\" un it kā apstiprina viņas fantāzijas par gaidāmo bojāeju auto avārijā.
Tādēļ esam izmisumā - no vienas puses - iemesli bailēm it kā ir, taču vai tām būtu jābūt bailēm no bojāejas vai izredzēm tikt sakropļotiem? No otras puses - it kā pastāv arī citi pārvietošanās veidi - autobusi, villcieni.. Galu galā - pat citi šoferi ar citiem auto... Jo manas Mīļotās uztverē citi braucot daudz drošāk un ne ekstrēmi... Ar lielāku drošības rezervi... Taču, kas notiks ar attiecībām, kurās viena puse nespēj iekšēji uzticēties otrai, bet otra, savukārt, mainīties, lai nedarītu pāri pirmajai? Un, galu galā - tīri no praktiskā viedokļa izmantot savu auto ir daudz komfortablāk un ērtāk kā sabiedrisko transportu... :? Kā tikt šim pāri?

P.S. Tiem, kam slinkums lasīt šo, visdrīzāk, būs slinkums ari domāt un rakstīt savus konemtārus šeit, tādēļ minētie indivīdi var iet uz tēmām, kuru saturs ir viens vai pāris smailiji un kategorija - beztēma. Tiem, kas izlasīja un uzrakstīs šeit savu viedokli - jau iepriekš paldies! ;)