labrīt pirmdienā

Ķirs, man vēl ir cieti kūpinata sardele :lol:

Putniņ, paldies! :D Man tagad ir ideja vakariņām! :D :lol:

Bla, bet Tu stulbs. Vienkārši naturāli stulbs.

Kami, vot jērs ir vienīgā gaļa, ko neēdu... :roll: Vot būtu Tev asiņains steiks... Mmmm... :D

Nakts putne ir resna resna resna resna resna resna resna resna........... :-D (tam, vajadzētu iedarboties) :-D

:xblush: :xgirl:

Putniņ, kādi vēl resni gurni? Tie jauki mīlas rokturīši :uups:

Bala, dažkārt noskaņai ir arī citāts vajadzīgs... un būtībā, es jau to biju izdomājis, tikai kāds jau ātrak to uzrakstīja...

Sestdien,lai citi cep manā vietā:P Šodien vai ticamākais rit pati cepšu. Un ēdīšu un pēc tam raudāšu kur tie gurni resni top:-D

A pašam ko izdomāt/uzrakstīt slabo? :-D plaģiāteris un copypeisists :-D

Tas man pa garu,tāds teksts. :shock:

Putniņ, cep sestdien ;lol:

anna... Trīsdesmit odiņi izskrēja norā un sāka spēlēt savas pīkstīgās vijoles. No mākoņiem izlīda mēness un smaidot sāka peldēt pa debesīm. “Mmm!..” – aiz upes nopūtās govs. Ierējās suns un četrdesmit mēneszaķīšu aizdrāzās pa taciņu. No upes pacēlās migla, skumjš balts zirgs tajā iegrima līdz krūtīm, un tagad likās – miglā peld liela balta pīle un sprauslodama tajā bāž galvu. Ezīts sēdēja pakalniņā zem priedes un lūkojās uz mēness gaismas apgaismoto, miglas pielieto paleju. Bija tik skaisti, ka viņš laiku pa laikam sapurinājās: vai tikai tas nerādās sapni? Bet odiņi nenogura spēlēt savas vijoles, mēneszaķi dejoja un suns gaudoja. “Ja stāstīšu – neticēs!” nodomāja Ezītis, un saka lūkoties vel uzmanīgāk, lai tādu skaistumu iegaumētu līdz pēdējam sīkumam. – Re, nokrita zvaigzne, – viņš ievēroja, – un zāle noliecas pa kreisi, no egles vairs tikai galotne, un tagad tā peld blakus zirgam. – Interesanti, – domāja Ezītis, – ja zirgs apgulsies, vai viņš miglā neaizrīsies?” Un Ezītis saka lēni kāpt leja no pakalniņa, lai nonāktu miglā un redzētu, kas ir tajā iekšā. – Re, – teica Ezītis, – neko nevar redzēt. Pat ķepiņu nevar saskatīt. – Zirgs! – viņš pasauca. Bet zirgs neko neteica. “Kur gan ir zirgs?” – nodomāja Ezītis. Un devas taisni uz priekšu. Apkārt bija klusums, tumsa un miklums, tikai augšā vāji blāvoja krēsla. Ezītis rāpoja ilgi, ilgi un pēkšņi sajuta, ka zemes vairs nav un viņš kaut kur krīt. Plunk! “Esmu upē!” – ar šausmām aptvēra Ezītis. Un saka ar ķepām drudžaini kulties. Iznirstot joprojām bija tumšs un Ezītis pat nezināja, kur ir krasts. “Lai upe pati mani nes!” – viņš nolēma, cik vien var dziļi ievilka elpu un ļāva straumei nest. Upe čabināja niedres, burbuļoja krāces, un Ezītis juta, ka ir caur cauri izmircis un tūlīt noslīks. Pēkšņi kāds pieskārās viņa pakaļķepai. – Atvainojiet – kāds bez skaņas teica, kas jūs esat un kā šeit nokļuvāt? – Es esmu Ezītis, – Ezītis arī atbildēja bez skaņas. – Es iekritu upē. – Tad sēdieties man mugurā, – bez skaņas kāds teica. – Es izvedīšu jūs krastā. Ezītis uzsēdās kāda šaurajā un slidenajā mugurā un pēc brīža jau bija krastā. – Paldies! – viņš skaļi pateica. – Nav par ko! – kāds, ko Ezītis pat neredzēja, bez skaņas atbildēja un pazuda viļņos. “Re, kāds gadījums”, nopurinoties domāja Ezītis, “Vai tad kāds ticēs?!” Un aizsteberēja miglā. Citātu kartotēka: http://tikainesakinevienam.lv/ezitis-migla/

Nē,kaut kā pēc picas prasās....auksta cola....un... /plāno kuru dienu cept picu/ :-D

Ehhh, Kami... A Epifānijas ir viena no manām favorītu grāmatām! :roll: Un vsp es gribu "Dvēseļu puteni pārlasīt". :pipe:

Kamik, maukas par naudu vālē tikai tu :-D A es pisu Princesi par Narvesen uzlīmēm priekš krāsainajiem nažiem :-D

Ann, nus skaidrīte par tām bilžām... es domāju, ka visu esmu nokavējusi :P

es gribu zaķi ptfu tb trusi... :uups:

auniņš Shons tika nokauts un izcepts ......

Kamiks atkal lielās...bet adresi nedos...un jērs arī gan jau apēsts...