4
Опубликовано: 2010-11-21 01:03:29
If memories are dead they should stay dead.
Ja atmiņas ir mirušas, tad tām tādām arī jāpaliek. Miroņus izrok vai nu trakais, kas meklē dārgumus, vai nu apsēstais, kuram seksuālā piedzīvojuma saldme ir svarīgāka kā jebkas cits, vai arī tas, kuram jāveic atkārtota mirušā analīze zinātniskiem mērķiem. Cik bieži tev ir jāveic ekspertīze savām labi dziļi noraktajām atmiņām?
Savām apzināti apglabātajām atmiņām... Tādām, kuras no visas sirds cerēji norakt un nekad neizrakt? Tā glabājas labi dziļi. Tās ir atvirzītas apziņas tālākajos un nesasniedzamākajos stūros.
Līķi neasiņo kā svaigi plēstas brūces, tie ir vienkārši pretīgi. Prasti pretīgi. Tieši tik vienkārši. Vienkārši šķebinoša trūdu smaka. Un, ja Tu neesi savā dziļākajā būtībā paslims ar nekrofilām tieksmēm apveltīts mazohists, tu smirdoņu aproc. Ja tu esi, tad tu vienkārši izbaudi. Vai Tu vari izbaudīt atmiņu smirdoņu? Ja nē, tad tad tu neesi. Iespējams, ka vienkārši jāveic ekspertīze.
Aukstasinīgi ar lāpstu jāizceļ smiltis. Tās nav vieglas, jo sevišķi tad, ja labu laiku ir sastāvējušās, bet tu esi aukstasinīgs. Līdz brīdim, kad lāpstas asākais gals atsitas pret zārka vāku. Tevi pārņem viegls nelabums, gluži tāds, ja esi iešņāpis sev pirkstā ar labi asu nazi. Bet tu esi izturīgs. Tu esi cīnītājs. Tu savāc savus satrakojušos nervus un turpini rakt. Tava lāpsta atsitas pret zārka vāku vēl pāris reižu, bet tu joprojām apņēmīgs. Tu veiksi ekspertīzi vēl tikai šo pēdējo reizi. Tu uzsit ar lāpstu vēl pāris reižu... Tu šo skaņu paciet ar grūtībām.
Tu nosvied lāpstu tuvumā un ierāpies bedrē. Bedres malā ir labs striķis ar āķi galā. Tu paņem āķi. Var just metāla smagumu. Un tad kā aptracis tu iecērt āķi prasta zārka augšējā malā. Tu mazliet parausti, lai pārliecinātos, ka patrūdējušais koks tevi nepievils. Ir jāizlien. Un tu izlien no bedres. Ir grūti, no piepūles mazliet trīc rokas, bet varbūt tā nav tikai piepūle. Tu vēlreiz paskaties uz nupat paveikto. Apmierinājums mijas ar raizēm. Tu paņem virvi un pārmet to pār plecu un velc no vis spēka, kas ir tavos kaulos, visos tavos muskuļos. Tavi muskuļi darbojas saskaņoti. Velc un nežēlo sevi. Nežēlo sevi. Tu apsver iespēju padoties, taču apzinies, ka padarīts ir jau daudz. Puse ceļa jau tūlīt būs galā. Un velc no visa spēka. Pat tad, ja āķis notrūks, tu zini, ka kāpsi atpakaļ un kaut ar kailām rokām, bet tu izvilksi to sūda līķi. Un tu turpināsi līdz viss būs galā.
Bet līķis ir viegls. Un tu to zini, jo tas guļ uz tava sekcijas galda tavā personīgajā morgā. Tu jau toreiz saprati, ka šo līķi vajag uzmeklēt kārtīgāk. Tu zināji, ka tas nebūs viss. Tu tikai negribēji sev to atdzīt. Un tagad tu maksā par savu kļūdu. Nedaudz dubļains līķis guļ uz tava sekciju galda. Tas šķebinoši ož. Tu gribi paņemt masku un sākt sekciju, bet nespēj. Ne šodien. Tu trīci... Skalpelis tavās rokās trīcēs. Ļoti. Tas nav pieņemami. Tāpēc tu šodien neko nedarīsi. Un labi, ka tā... Analizēsim citu dienu.
Ja atmiņas ir mirušas, tad tām tādām arī jāpaliek. Miroņus izrok vai nu trakais, kas meklē dārgumus, vai nu apsēstais, kuram seksuālā piedzīvojuma saldme ir svarīgāka kā jebkas cits, vai arī tas, kuram jāveic atkārtota mirušā analīze zinātniskiem mērķiem. Cik bieži tev ir jāveic ekspertīze savām labi dziļi noraktajām atmiņām?
Savām apzināti apglabātajām atmiņām... Tādām, kuras no visas sirds cerēji norakt un nekad neizrakt? Tā glabājas labi dziļi. Tās ir atvirzītas apziņas tālākajos un nesasniedzamākajos stūros.
Līķi neasiņo kā svaigi plēstas brūces, tie ir vienkārši pretīgi. Prasti pretīgi. Tieši tik vienkārši. Vienkārši šķebinoša trūdu smaka. Un, ja Tu neesi savā dziļākajā būtībā paslims ar nekrofilām tieksmēm apveltīts mazohists, tu smirdoņu aproc. Ja tu esi, tad tu vienkārši izbaudi. Vai Tu vari izbaudīt atmiņu smirdoņu? Ja nē, tad tad tu neesi. Iespējams, ka vienkārši jāveic ekspertīze.
Aukstasinīgi ar lāpstu jāizceļ smiltis. Tās nav vieglas, jo sevišķi tad, ja labu laiku ir sastāvējušās, bet tu esi aukstasinīgs. Līdz brīdim, kad lāpstas asākais gals atsitas pret zārka vāku. Tevi pārņem viegls nelabums, gluži tāds, ja esi iešņāpis sev pirkstā ar labi asu nazi. Bet tu esi izturīgs. Tu esi cīnītājs. Tu savāc savus satrakojušos nervus un turpini rakt. Tava lāpsta atsitas pret zārka vāku vēl pāris reižu, bet tu joprojām apņēmīgs. Tu veiksi ekspertīzi vēl tikai šo pēdējo reizi. Tu uzsit ar lāpstu vēl pāris reižu... Tu šo skaņu paciet ar grūtībām.
Tu nosvied lāpstu tuvumā un ierāpies bedrē. Bedres malā ir labs striķis ar āķi galā. Tu paņem āķi. Var just metāla smagumu. Un tad kā aptracis tu iecērt āķi prasta zārka augšējā malā. Tu mazliet parausti, lai pārliecinātos, ka patrūdējušais koks tevi nepievils. Ir jāizlien. Un tu izlien no bedres. Ir grūti, no piepūles mazliet trīc rokas, bet varbūt tā nav tikai piepūle. Tu vēlreiz paskaties uz nupat paveikto. Apmierinājums mijas ar raizēm. Tu paņem virvi un pārmet to pār plecu un velc no vis spēka, kas ir tavos kaulos, visos tavos muskuļos. Tavi muskuļi darbojas saskaņoti. Velc un nežēlo sevi. Nežēlo sevi. Tu apsver iespēju padoties, taču apzinies, ka padarīts ir jau daudz. Puse ceļa jau tūlīt būs galā. Un velc no visa spēka. Pat tad, ja āķis notrūks, tu zini, ka kāpsi atpakaļ un kaut ar kailām rokām, bet tu izvilksi to sūda līķi. Un tu turpināsi līdz viss būs galā.
Bet līķis ir viegls. Un tu to zini, jo tas guļ uz tava sekcijas galda tavā personīgajā morgā. Tu jau toreiz saprati, ka šo līķi vajag uzmeklēt kārtīgāk. Tu zināji, ka tas nebūs viss. Tu tikai negribēji sev to atdzīt. Un tagad tu maksā par savu kļūdu. Nedaudz dubļains līķis guļ uz tava sekciju galda. Tas šķebinoši ož. Tu gribi paņemt masku un sākt sekciju, bet nespēj. Ne šodien. Tu trīci... Skalpelis tavās rokās trīcēs. Ļoti. Tas nav pieņemami. Tāpēc tu šodien neko nedarīsi. Un labi, ka tā... Analizēsim citu dienu.