Ziemassvētku brīnums!
Опубликовано: 2007-12-11 09:48:01
Ziemassvētku brīnums!
Katrs no mums sapņo un vēlas saņemt kautko īpašu šī gada pēdējās dieninjās, lai sagaidot jauno gadu būtu ko atcereties. Protams katrs vēlās kautko savu, kautko sev nozīmīgu un bieži vien šī vēlēšanās ir kautkur dzili sevī. To mēs ar visiem spēkiem turam savā sirdī un nearvienu tajā dalīties negribam!
Izejot no darba ejot pa ielu, sajuti vēsumu, pacelot galvu un ielūkojoties debesīs ieraugi sniegpārslinas kuras lēni un maīgi slīd lējaa no debēsiim, tā, kā roka slīdētu pa zīda audumu. Visapkār ir pārņemtu cilvēku brūzma, kuriem pat 1.minūtes laika nav apstaadies, padomāt. Visi skrien grābj... Ja varētu kauvai stundu nostāvēt uz vietas, garām paieti simtiem cilvēku, un katrs no vinjiem ir savādāks.
Tā var vilkties veselu mūzību, pet pietiek ar vienu skatienu, lai saņemtu sitienu pa galvu, lai viss galvā sagrieztos, lai atnāktu domas un kermenis sāktu manāmi paaugstināt savu temperatūru, lai sirsniņa sāktu pukstēt biežak. Pietiek iereudzīt kādas svešinieces acis, kuras spīdēja vakara ielu luktura atspulgā, uzreiz liekās ka šīs acis Tevi cauri spēj redzēt, šāds skaties var iededzīnāt kaisles svecīti tavā dvēselīte. Un es tik iedomāties varu, cik skaisti tas varētu izskatīties.
Pilnīgi viens otram svēši cilvēki, pēkšni pazaudē kontroli, aizmirst par savu ikdienu.Šīs acis turpina savu ceļu bet Tu zaudē galvu un seko tām līdzi... soļi pamazām paatrinās un ir vienalga kurp vedīs šie sniegotie ceļi... kad atskaties apkārt pamani ka cilvēku uz ielām paliek mazāk un ielas paliek tumšākas bet Tu tikai seko šīm acīm, kuras Tevi ir apbūrušas. Līdz šīs burvigaas acis aiz līkuma pažud starp majaam, tumšā tacinja.. Tu lēnam apstājies bet Turpini ceļu. Pagriezies un lēniem soļiem Tuvojies pretītumsai... sirds, sāk dauzīties straujāk un strujāk, kad pēkši Tumsāieraugi kermeni kuram pieder šis acis. Pienakot klāt pat neuzspējis neko pateikt sajuti stipru gruudienu un jūti kā esi piespiest pie mājas sienas, sajuuti maigās plaukstas uz Tavas sejas un tikko gribēdams kautko teikt, Tevi pārtrauc maigās nedaudz aukstas, bet neaizmirstami gardas lūpas.Un gribās lai šis svešais skūpsts nekad nebeidzās, gribās lai tas turpinās mūzīgi. Un kaisles vilnis pārskrien visam kermenim un rokas satver šo sveshinieci un sajūt vinjas burvīgo kermeni, lūpas nav iespejams atraut, līdz tās pašas atraujas un acis sāk pazust tumsā. Tu atkal sāc sekot šīm acīm un katrs papēzu klikšķis padara liesmiņu dvēselīte arvien karstāku un karstāku!Līdz acu priekšā parādas durvis, trepes kuras ved uz aukshu un tumša kāpņu telpa. Tu lēnām kāp pa trepēm un intriga ir tik liela, gribās pēc iespējas ātrāk uzināt kas Tevi sagaida uz nākoshā pakāpiena, līdz ko pie starpstāvu loga Tu ieraugi viņu... Divi lieli soļi un seko kaislīgs skupsts silti apskāvieni rokas neklausa un metelis jau ir valjaa un veel tuvaak un karstaak sajūti kermeni kursh pulsee, kuru pārņem trīsas.vēl nedaudz un atkāl Tu sajūti, ka tevi atgrūž... un papēži aizskrien uz aukšu pa trepēm... tiek sadzirdētas atslēgu skaņas un dzird kā atverās durvis un gribās jau iet prom, bet nedzird durvis aiztaisāmies... Tu turpini ceļu pa trepēm līdz ieraugi atvērtu dzīvokļa durvis...Tu ienāc un klusiņā, aiz sevis aizver durvis.. pasper soļus, mēginot kautko saskatīt izstabas tumsā. Ka sajuuti šo burvīgo kermeni jau bez virsdrēbēm un sajūti šīs karstaas lupas, galva ir spējīga sagriezties. Un jūti kā paliec bez virzdrēbēm tad viņas maigāroka, vel Tevi uz izstabu un nogāz lielā izstabāuz paklaju un sajūti siltās rokas, skūpsti lido visām vietiņām kurras ir kailas, bet drīz vien šo kailo vietinju paliek aizvien vairāk abiem.. Un liekās ka tas ir sapnis, ka Tā nevar būt, bet sapnis turpinās.. drīz vien Tu sajūti maigaas plaukstas un lūpas kuras skūpsta Tavas krūtis un Tavas rokas saj ut divus akmenscietus krūši galinjus, kuri puskrēslā atgādina sulīgus ķirsīšus, kuru skatam pretoties nav iespējam un gribās tos pagaršot.Tie ir tik saldi, ka atrauties nav iespējas...ar savaam spēcīgam rokām tu piespied sev klāt to jauko ķermeni... Un driiz sajūti ka esi jau apģērbā, kādā radijis tevi ir Dievs. Un nepajiet ne mirklis ka sajūti to dievigo silto sajūtu kura liek kaislei un jūtām uzsprāgt un pilnīgi aizmirst par visu, tikai runāt ķermeņu jūtu valodā, cik tas ir skaisti...
Tāpec jau tas ir Ziemassvētku brīnums...
Katrs no mums sapņo un vēlas saņemt kautko īpašu šī gada pēdējās dieninjās, lai sagaidot jauno gadu būtu ko atcereties. Protams katrs vēlās kautko savu, kautko sev nozīmīgu un bieži vien šī vēlēšanās ir kautkur dzili sevī. To mēs ar visiem spēkiem turam savā sirdī un nearvienu tajā dalīties negribam!
Izejot no darba ejot pa ielu, sajuti vēsumu, pacelot galvu un ielūkojoties debesīs ieraugi sniegpārslinas kuras lēni un maīgi slīd lējaa no debēsiim, tā, kā roka slīdētu pa zīda audumu. Visapkār ir pārņemtu cilvēku brūzma, kuriem pat 1.minūtes laika nav apstaadies, padomāt. Visi skrien grābj... Ja varētu kauvai stundu nostāvēt uz vietas, garām paieti simtiem cilvēku, un katrs no vinjiem ir savādāks.
Tā var vilkties veselu mūzību, pet pietiek ar vienu skatienu, lai saņemtu sitienu pa galvu, lai viss galvā sagrieztos, lai atnāktu domas un kermenis sāktu manāmi paaugstināt savu temperatūru, lai sirsniņa sāktu pukstēt biežak. Pietiek iereudzīt kādas svešinieces acis, kuras spīdēja vakara ielu luktura atspulgā, uzreiz liekās ka šīs acis Tevi cauri spēj redzēt, šāds skaties var iededzīnāt kaisles svecīti tavā dvēselīte. Un es tik iedomāties varu, cik skaisti tas varētu izskatīties.
Pilnīgi viens otram svēši cilvēki, pēkšni pazaudē kontroli, aizmirst par savu ikdienu.Šīs acis turpina savu ceļu bet Tu zaudē galvu un seko tām līdzi... soļi pamazām paatrinās un ir vienalga kurp vedīs šie sniegotie ceļi... kad atskaties apkārt pamani ka cilvēku uz ielām paliek mazāk un ielas paliek tumšākas bet Tu tikai seko šīm acīm, kuras Tevi ir apbūrušas. Līdz šīs burvigaas acis aiz līkuma pažud starp majaam, tumšā tacinja.. Tu lēnam apstājies bet Turpini ceļu. Pagriezies un lēniem soļiem Tuvojies pretītumsai... sirds, sāk dauzīties straujāk un strujāk, kad pēkši Tumsāieraugi kermeni kuram pieder šis acis. Pienakot klāt pat neuzspējis neko pateikt sajuti stipru gruudienu un jūti kā esi piespiest pie mājas sienas, sajuuti maigās plaukstas uz Tavas sejas un tikko gribēdams kautko teikt, Tevi pārtrauc maigās nedaudz aukstas, bet neaizmirstami gardas lūpas.Un gribās lai šis svešais skūpsts nekad nebeidzās, gribās lai tas turpinās mūzīgi. Un kaisles vilnis pārskrien visam kermenim un rokas satver šo sveshinieci un sajūt vinjas burvīgo kermeni, lūpas nav iespejams atraut, līdz tās pašas atraujas un acis sāk pazust tumsā. Tu atkal sāc sekot šīm acīm un katrs papēzu klikšķis padara liesmiņu dvēselīte arvien karstāku un karstāku!Līdz acu priekšā parādas durvis, trepes kuras ved uz aukshu un tumša kāpņu telpa. Tu lēnām kāp pa trepēm un intriga ir tik liela, gribās pēc iespējas ātrāk uzināt kas Tevi sagaida uz nākoshā pakāpiena, līdz ko pie starpstāvu loga Tu ieraugi viņu... Divi lieli soļi un seko kaislīgs skupsts silti apskāvieni rokas neklausa un metelis jau ir valjaa un veel tuvaak un karstaak sajūti kermeni kursh pulsee, kuru pārņem trīsas.vēl nedaudz un atkāl Tu sajūti, ka tevi atgrūž... un papēži aizskrien uz aukšu pa trepēm... tiek sadzirdētas atslēgu skaņas un dzird kā atverās durvis un gribās jau iet prom, bet nedzird durvis aiztaisāmies... Tu turpini ceļu pa trepēm līdz ieraugi atvērtu dzīvokļa durvis...Tu ienāc un klusiņā, aiz sevis aizver durvis.. pasper soļus, mēginot kautko saskatīt izstabas tumsā. Ka sajuuti šo burvīgo kermeni jau bez virsdrēbēm un sajūti šīs karstaas lupas, galva ir spējīga sagriezties. Un jūti kā paliec bez virzdrēbēm tad viņas maigāroka, vel Tevi uz izstabu un nogāz lielā izstabāuz paklaju un sajūti siltās rokas, skūpsti lido visām vietiņām kurras ir kailas, bet drīz vien šo kailo vietinju paliek aizvien vairāk abiem.. Un liekās ka tas ir sapnis, ka Tā nevar būt, bet sapnis turpinās.. drīz vien Tu sajūti maigaas plaukstas un lūpas kuras skūpsta Tavas krūtis un Tavas rokas saj ut divus akmenscietus krūši galinjus, kuri puskrēslā atgādina sulīgus ķirsīšus, kuru skatam pretoties nav iespējam un gribās tos pagaršot.Tie ir tik saldi, ka atrauties nav iespējas...ar savaam spēcīgam rokām tu piespied sev klāt to jauko ķermeni... Un driiz sajūti ka esi jau apģērbā, kādā radijis tevi ir Dievs. Un nepajiet ne mirklis ka sajūti to dievigo silto sajūtu kura liek kaislei un jūtām uzsprāgt un pilnīgi aizmirst par visu, tikai runāt ķermeņu jūtu valodā, cik tas ir skaisti...
Tāpec jau tas ir Ziemassvētku brīnums...