Brutāli un nepareizi, jeb normāli?

Sliktākais attiecībās ir savā starpā nerunāt. Ja runā, tad vismaz zina, ko otrs domā. Ar to var strādāt un veidot kopīgus plānus, kā to risināt, ja vispār jūt, ka vajag risināt. Pārim savā starpā runājot par problēmām, katram pašam ir jāizdara sava izvēle, ko ar to visu darīt - turpināt vai neturpināt. Tā kā, ja neesi apmierināta, bet otrs pēc sarunas joprojām neapzinās, ka dara ko tev sliktu, tad tur kopīgas nākotnes nav, jo šī, ja nav jau kārtējā, tad ir tikai pirmā no daudzām līdzīgām reizēm turpmāk. Ja gadījumā par šo neesat savā starpā runājuši, nu tad tev līst internetā un prasīt noderīgus padomus nav jēgas. Ja cilvēks visupirms ar savu otro pusi nevar izrunāties atklāti, tad arī internetā (vai dajebkur citur) iegūto informāciju tāpat nav gatavs uzņemt un izmantot lietas labā.

Ir vienkārši jāsaņemas un kaut kas jāmaina.

Dantesa uz Munameği jātēmē, tur "īpaša" aura, liek aizmirsties un bēdas paliek otrajā plānā..;)

Ak, lai kā gribētos vienalga uz kurieni uz pasaules, bet vēl esmu šeit, jo zinu ka aizbraukt un padomāt, tas neko neatrisinās.

Kapteini, nu labi ar to pēdējo rindkopu ielišķēji..;)

Dantesa, aizbraucam uz Turciju un izvēdinam galvu.

Sharky, es jau labprāt neķertu kreņķi. Bet redz esot piselīgam radījumam, kur nekad ar kaut kādu tādu lietu nav bijusi problēma, pēc pāris mēnešiem jau sāk apnikt. Tā sāpe sēž iekšā. Tiek ignorēta. Un risinājumu es tam neredzu. Tulīt jau 3 nedēļas kā man atļāvās iedirst dvēselē, un es pati savā prātā varu domāt 1000 un 1 domu, kā to atrisināt. 1ais... Tieši tāda bija mana doma. Ka viss ir runājams un sakāms. Bet nu.. ar kaut kādu līdzjūtību vai kopīgiem mērķiem. Man liekas ka vislielākā sāpe ir par to, ka tā 1 nolādētā lieta ir bijusi tik svarīga. Kur es personīgi, kad uz savu cilvēku skatos, es redzu viņu. Es neredzu o tur plesene veidojas un kuņģis sāk karāties. Un vēl jo mazāk kad jāšmorējas. Es par to īsti nedomāju. Bet kā izrādās par mani gan. Un tas nav godīgi. Kapteiņa kungs... Es Jums visnotaļ pateicos.

Nu, tas jau atkarīgs kā kurš cilvēks to uztver..Cits var apvainoties, bet cits nē. Viss atkarīgs kā cilvēkam ir ar paškritiku.. :roll:

Vispār mums katram ir jābūt laimīgiem par to, ka vispār esam pieszimuši, piedzimuši veseli ar divām rokăm, divām kājām, ar labu veselību un prātu tik, cik ir iedots. Jo daudzi pasaulē ir, diemžēl, ar šiem trūkumiem. Tā kā autorei vēlu atrast cienošu, mīlošu cilvēku, kas viņu novērtēs.

Ir jāsaka, bet ne tik brutāli :-D Lielāko daļu tavus piemērus var pārveidot, tā lai partneris neapvainojas, bet gan aizdomājas pats. Protams ir arī bezcerīgi gadījumi, tādus gan nav ko žēlot :lol: :lol: Ja pieņemam, ka vēlies, lai partneris ko sevī pamaina. . :-D

Pervi,Tu mācesi nepārmest?

Dantesa, tu sen esi pelnījusi mani.

Neker krenki,nu negribēs šitais pist,būs cits ,kurš gribēs.

Labrīt! Ilgi domāju vai pacelt šo jautājumu vai nē. Bet man laikam tomēr vajag kādu citu viedokli. Par šo sekojošo tēmu, es domāju ka man vairāk vai mazāk tas ir skaidrs, bet manam indivīdam mājās laikam nav saprotams kāpēc šī tēma ir... Tātad... Runa ir par vizuālajiem komentāriem, ko viens otram var pateikt. Un vai tas ir pareizi un pieņemami. Mums visiem ir zināms ka ir lietas kuras vienkārši nu nesaka pretējam dzimumam. Kā piemēram neteikt vīrietim tur "Mēs jau cik gadus kopā, bet kā nav tā nav Tev mugurkauls", jeb "Man iepriekšējais gan pelnija vairāk" jeb "klau, moš uzvelc mazāka izmēra prezervatīvu?" vai "Es redzu Tavu galvaskausu caur Taviem pustukšajiem matiem" utt... Tāpat kā sievietēm nu pēc idejas nevajadzētu teikt "Tev krūšu vietā ir kas plakanāks par dēli" vai "Uzvelc taču krūšturi, Tev karājas līdz nabai" vai " Tev dirsa ir ar celulītu" vai "Nevalkā svārkus, nav smuki uz kaulu kambara kājām" vai "Tavas neskūtās kājas ir pretīgas"... Un tā tālāk. Bet te nu iepeld mans jautājums, vai kā nu to nosaukt. Šeit runa ir par 2 cilvēkiem kas ir kopā, dzīvo kopā un (nu jau tikai teorētiski) mīl viens otru. Es saprotu ka var viens otram teikt tādas lietas, un tā ir jābūt. Ja nevar teikt visu, tad kaut kas nopietni nav ok attiecībās, ka jābaidās runāt par lietām. Bet... te nu tas bet... Kā jūs justos, ja jūsu partneris pēc viena no šādiem komentāriem teiktu, un goda vārds tieši šādiem vārdiem: "A nepadomāji ka es tieši tapēc Tevi negribu pist?". Es nezinu, moš esmu galīgi auzās ar savu sajūtu un domām, bet cik man zināms un kam prasīts, tik visi saka, ka saviem mīļotajiem nedrīkst tik brutāli un skarbi dirst dvēselē. Plus vēl tas ka sievietēm pasarg dievs kaut ko pateiks, viņām tikt laukā no kompleksiem aizņem iiiiiilgu laiku. Bet tikt tajā sāpīgajā vietā vienkārši sekundes laikā. Un es nešaubos ka vīriešiem tas pats par viņu sāpīgajiem punktiem.